Raspodiņš

Šovasar man bija gods un iespēja iepazīties tuvāk ar biklo un maigo pļavas un mežmalu audziņu- raspodiņu- Alchemilla vulgaris. Rasaskrēsliņš ir jau izsenis pazīstams daudzgadīgs rožu dzimtai piederošs ārstnicības augs, kas satur vielas, kuras nodrošina pretmikrobu īpašības un kavē iekaisuma rašanos. Raskrēsliņam piemīt arī savelkošā, atkrēpošanu veicinošā, menstruālo ciklu regulējošā iedarbība.

Auga botāniskajam nosaukumam Alchemilla ir tieša saikne ar vārdu alķīmija — senāk ticēja, ka augam piemītot maģiskas dziedināšanas spējas. Bet latviski Alchemilla augu dēvē par rasaskrēsliņu vai raspodiņu, un arī šim tēlainajam nosaukumam ir ļoti vienkāršs un praktisks skaidrojums. Agrās rīta stundās raspodiņa lielās lapas patiešām atgādina ar rasu pildītus podiņus — pilienu pa pilienam rasa satek pa kausveidīgās lapas gropītēm un uzkrājas pašā tās viducī. Vēl latviešu valodā Alchemilla pazīstama kā cūku roze un rasene.

Ārstniecībā parastais rasaskrēsliņš (Alchemilla vulgaris) lielākoties pazīstams kā ginekoloģisks līdzeklis — tas regulē menstruāciju ciklu, mazina asiņošanu un menstruālos krampjus (praksē pārbaudot - darbojās), un menopauzes simptomus vecākām sievietēm. Uzskata, ka rasaskrēsliņš pasargā sievieti no dažādām ar reproduktīvo sistēmu saistītām saslimšanām. Tomēr augs līdz arī pie nieru un aknu slimībām, kuņģa čūlas, tūskām, caurejas un zarnu iekaisuma. Rasaskrēsliņu kā ārstniecisku līdzekli izmanto pat cukura diabēta gadījumā (praksē pārbaudot- cukuru gribas mazāk lietot uzturā). No rasaskrēsliņa drogām gatavota tēja ir organismu attīroša un stiprinoša, un stimulē apetīti(praksē pārbaudot- darbojās). Tāpat kā asinszāle (Hypericum) un parastā vīgrieze (Filipendula ulmaria) rasaskrēsliņš attīra asinis, aptur asiņošanu(manā praksē pie mēnešreizēm- samazinājās asins daudzums), dziedē iekaisumus(pārbaudīts- man personīgi palīdzēja pie sena sieviešu līnijas pēcdzemdību iekaisuma) un brūces. Tas arī aktivizē dažādu dziedzeru (siekalu, asaru un sviedru) darbību (o, jā- praksē parbaudot- darbojās) un ir lielisks atkrēpošanas līdzeklis.

Lai arī kādas maģiskas un bioķīmiskas īpašības tiktu piedēvētas ārstniecības augiem, viena no pamatmācībām, ko rasaskrēsliņš man iemācīja- neviens augs cilvēkam nebūs spējīgs pilnvērtīgi palīzēt, ja nerunāsim tieši ar augu personīgi.

Augu gari ir vienkārši un patiesi, tamdēļ, ja cilvēks vēlas, lai tie viņam palīdzētu, ar tiem jārunā vienkāršā valodā caur lūgumu, formulējumu un pateicību. Vislabāk, ja cilvēks spēj salasīt augus priekš sevis pats. Daba visu saka priekšā, ja vien mēs spējam būt pacietīgi, pateicīgi un godīgi savā mijiedarbībā ar to.

Savvaļas pārtikas vākšanas pamaptprincipi.

Piesārņojums.

Piesargies no piesārņotām augsnēm- ceļmalas, lielceļi, elektrolīnijas, tradicionālo fermu apkārtne, raktuvju atrašanās vietas, atkritumu izgāztuves un citas teritorijas, kas var saturēt bīstamus herbicīdus, pesticīdus vai smagos metālus. 

Alerģijas.

Kad iepazīsties ar jauniem savvaļas pārtikas produktiem, sāc ar mazu porciju un tad nogaidi kādu dienu. Tam vajadzētu būt pietiekami ilgam laikam, lai potenciālā alerģija parādītos. Šis ir īpaši nozīmīgi cilvēkiem, kam jau ir nosliece uz citām alerģiskām reakcijām. 

Indīgās augu sugas. 

Atkarībā no tavas dzīvesvietas,  apkārtnē varētu būt indīgi un nāvējoši augi un sēnes. Vislabākais veids kā no tiem izvairīties, ir pirms ēšanas izpētīt, kas šis augs ir. Dažām ēdamo augu sugām ir pēc izskata līdzīgi indīgi radinieki- arī to ir vērts atcerēties un pārliecināties pirms ēšanas. 

Atpazīšana.

Praktizē ēdamo augu atpazīšanu un mācies arī to zinātniskos nosaukumus. Zinātniskie nosaukumi var palīzēt labāk tos klasificēt. 

Piemērota laika izvēlēšanās.

Lai iegūtu svaigākās garšas un maigākās tekstūras, ievāc tās auga daļas, kas atrodas augšanas procesā. Lielākoties- zaļumus vāc pavasarī, puķes un ziedus vasarā, riekstus- rudenī, saknes- vēlā rudenī, ziemā, agrā pavasarī. Lapām vajadzētu būt gaiši zaļām, mīkstām un mazākām kā tās ir pilnajā izmērā.  Puķes vislabāk ievākt, kad tās ir tiko atvērušās vai ziedos un nav  sākušas vīst.  Augļiem, ziediem un sēklām vajadzētu būt pilnībā nobriedušiem. Briedumu nosaka katrai sugai individuāli. Kad ievāc saknes, auga augšējai daļai vajadzētu iet uz miršanas pusi vai pavisam mirušai vai arī tik tikko kā izdīgušai, ja to dara  agrā pavasarī. 

Mēģini un mēģini vēlreiz. 

Kad ievāc savvaļas pārtiku, ir svarīgi pagaršot augus pirms vākšanas (protams, ja zini ko vāc un tas ir drošs augs). Vienas un tās pašas sugas augi var garšot ievērojami atšķirīgi un tas var būt atkarīgs no ļoti dažādiem faktoriem, kā piemēram, dabiskā vide, laika apstākļi, mikroklimats, pasugas. Ja tu pamēģini kādu augu un tev tas nav patīkams, nepieņem, ka tas tev nekādā veidā neiepatiskies! Iespējams, tev to ir jāatrod citā teritorijā, jāpamēģina kāda  cita auga daļa vai citādāk jāpagatavo. Daži augi nekad negaršos labi laukā un tos nepieciešams pagatavot lai noņemtu rūgtumu, viskozitāti vai indīgos savienojumus. Bez tam var būt arī tā, ka vienas un tās pašas sugas ievāktas citā teritorijā garšo citādi. 

Ilgtspējība

Vietējos vai naturalizētos augus ievāc  tikai tik, cik spēj izlietot un arī tad, kad tie ir dāsni. No katra auga ievāc mazāko daļiņu lapu un ziedu, lai paliek arī dzīvniekiem un pašam augam, lai sevi atražotu. "Dāsns" un "mazākā daļiņa" ir reltīvi termini, jo ir jāņem vērā, ka augi ir dažādi- citi daudz jūtīgāki, bet citi dzīvelīgāki. Ja ievāc invazīvas sugas, uzmanies, lai neizplatītu tās vēl vairāk. 

Sēnes ir atšķirīgi organismi no citiem augiem. Pati sēne ir augļķermenis un tās vairojas caur sporām, kuras tās izplata caur porām. Ja ievāc senes, piedomā pie tā, lai neizrautu sēni ar visu saknīti, lai netiktu ievainots micēlijs, kā arī ievāc tās labāk grozā nevis maisiņos, jo caur groziņu vari palīzēt sporām izplatīties.